Cīņa par vietu zem saules jeb Polijas robežas šķērsošana pirms 20 gadiem.

Augustā automašīnu transporta un loģistikas uzņēmums “Kurbads” svin 21 gada jubileju. Pietiekami cienījams vecums, lai varētu atskatīties pagātnē un dalīties stāstos par to, kā bija tad – pirms 20 gadiem.

“Lietuvas-Polijas robežas šķērsošana deviņdesmito gadu vidū bija īsts pārbaudījums. Tolaik vieglāk bija vadīt kravas automašīnu, nekā stāvēt rindā un gaidīt robežkontroli,” stāsta tagadējais “Kurbads” autovadītāju kvalitātes vadītājs Anatolijs Vasiļjevs, kurš no deviņdesmito gadu sākuma līdz tūkstošgades mijai par savām otrajām mājām sauca ceļus no Latvijas uz Vāciju un atpakaļ, transportējot automašīnas. Anatolijs ir “Kurbads” pieredzes bagātākais šoferis, kurš Latvijas uzņēmumā strādā no tā dibināšanas 1995. gadā.

“Par izdevušos dienu mēs saucām tādu, kad no rīta iestājāmies rindā, bet vakarā jau bijām šķērsojuši robežu. Bet vidēji viss process aizņēma 20-30 stundu, svētku dienās tās varēja būt arī visas 60-70 stundas, tad tika veiktas speciālas kontroles. Iedomājaties milzīgu kravas automašīnu rindu. Viens auto šķērso robežu un rinda pārvietojas kravas auto garumā, ja šajā brīdī esi aizmidzis un nepabrauc uz priekšu – vaino pats sevi! Aizmugurē stāvošie iebrauks tavā vietā, bet tu nebūsi pakustējies pat par metru,” Anatolijs atklāj, ka svarīgi bija ne uz mirkli neiemigt, jo tad tika zaudēts laiks, kas loģistikas nozarē ir faktors Nr. 1.

“Personiskais rekords man bija 70 stundas,” saka Ivars Čiblis, tagadējais “Kurbads” servisa vadītājs, kurš uzņēmuma pirmsākumos strādāja par autovadītāju. “Gaidot rindā, fantazēju par dažādām sistēmām un sensoriem, kas signalizētu man brīdī, kad priekšējais auto sāk kustēties. Diemžēl tā arī neizdomāju, kā sev atvieglot šo procesu,” nosmej Ivars.

Ar laiku gan situācija uzlabojās – vispirms Frankfurtes pie Oderas robežpunktā Vācijas pusē, bet vēlāk arī Polijā tika celti termināli, kas krietni atviegloja rindā stāvēšanu, jo bija iespējams gan aiziet ieturēt pusdienas, gan bija zināms arī aptuvenais izbraukšanas laiks. 

Anatolijs atceras arī gadījumus, kad autovadītāji savus rēķinus kārtoja arī fiziskā veidā. Piemēram, kad kāds autovadītājs apbrauc rindu un mākslīgi rada caurumu citām sava uzņēmuma automašīnām, izsaucot tās pa rāciju: “Ваня! Приезжай! Я открыл дырку!” (Vaņa! Brauc šurp, atvēru caurumu!), tad rindā stāvošie devās nekaunīgo autovadītāju pārmācīt. Ķieģeļi logos un cīņas ar laužņiem nebija retums. 

Gaidīšanu rindā varēja krietni saīsināt, ja autovadītājs spēja muitniekus ieinteresēt. Varēja sarunāt, ka lielo rindu apbrauc 2 stundu laikā, bet ja autovadītājs bija apdāvināts ar lieliskām oratora spējām un rocību, varēja uzreiz tikt pie robežšķērsošanas formalitāšu kārtošanas.

“Tolaik varēja izrādīt aizrādījumus vai sodīt par jebko, lai varētu gūt papildu ienākumus no šoferiem materiālu labumu veidā. Ja atrada ko nedeklarētu vai nepareizi aizpildītu dokumentos un autovadītājs negribēja atpirkties, tad sūtīja uz cietumu Suvalkos,” robežsardzes korumpētības apmēri ir mūsdienās neiedomājami un nesaprotami. 

“Mūsdienās droši vien skan smieklīgi, bet reiz, lai es varētu šķērsot robežu, man pieprasīja “Dolce&Gabbana” produktus,” vienu no amizantākajiem stāstiem atceras Ivars Čiblis. “Jauna poļu muitniece teica: “Vēlos Dolce&Gabbana, bez tā pans tālāk nebrauks.” Devos uz veikalu un par pāris dolāriem nopirku smaržas.”

Vienkāršāk un saprotamāk formalitātes tika kārtotas, iebraucot Polijā no Vācijas. “Vācijas-Polijas robeža tolaik jau bija ļoti sakārtota. Tikt garām rindai tur nebija nekādu iespēju, jo gan robežsardze, gan Vācijas policija strikti sekoja līdzi, lai būtu kārtība,” Anatolijs atceras šo robežu ar vislabākajām atmiņām.

Ivaram gan spilgtā atmiņā palikuši laiki neilgi pēc Vācijas apvienošanās deviņdesmito gadu sākumā: “Tolaik tajā reģionā ļoti aktīvi būvēja ceļus. Pēc iebraukšanas Vācijā bija ļoti maz stāvvietu, esošajās fiziski nebija iespējams iebraukt atpūsties. Lai noguruma stāvoklī nebrauktu 400 km, kravas autovadītāji ceļa remonta vietās gāza nost ierobežojošos pilonus un apstājās gulēšanai uz topošās brauktuves.” 

“Uz Latvijas-Lietuvas robežas bija krietni vieglāk – robežšķērsošanas procedūru varēja pabeigt 3-4 stundu laikā, maksimums bija 8-9 stundas. Lielāko daļu laika aizņēma formalitāšu kārtošana. Ja izmantoja brokeru pakalpojumus, tas krietni sadārdzināja visu procesu un ķēdes noslēgumā, protams, palielināja transportējamās automašīnas cenu.”

Ar iestāšanos Eiropas Savienībā 2002. gadā robežšķērsošanas problēma tika atrisināta. Lielās rindas un robežas šķērsošana katru reizi kā jauns piedzīvojums ir daļa no uzņēmuma vēstures. Tā ir pieredze un zināšanas, kas sekmējusi uzņēmuma attīstību un nepadoties grūtos brīžos. Kopš deviņdesmito gadu vidus “Kurbads” autovedēju flote no dažām vienībām ir palielinājusies līdz 40 kravas automašīnām, pārvadājot jaunas automašīnas no rūpnīcām Eiropā pie klientiem Baltijas valstīs.