Inženieru atjautības piemineklis Audi Ur-Quattro

Spilgti zila 1985. gada izlaiduma Audi Quattro tikšanās ar ne mazāk spilgti zilajiem Kurbada autovedējiem ir lieliska iespēja vēlreiz atšķirt un izgaršot ikoniskās pilnpiedziņas vēstures lappuses.

 

Audi Quattro kļuva par pirmo Ingolštates sērijveida modeli ar pastāvīgu visu riteņu piedziņu, kamdēļ ar laiku iemantoja paplašināto nosaukumu Ur-Quattro. Savdabīgais vācu valodas priedēklis “Ur-“, ar ko tiek izcelta kāda objekta pirmatnējā izcelsme un oriģināla gods, attiecīgi sekmēja frivolās iesaukas “urka” nostiprināšanos latviešu valodā. Īstais un vienīgais Audi Quattro ir stūraina divdurvju kupeja ar garenvirzienā uzstādītu piecu cilindru turbo dzinēju, manuālo pārnesumkārbu, bloķējamiem diferenciāļiem un visai askētisku interjeru. To ražoja no 1980. līdz pat 1991. gadam, kas nozīmē, ka pēdējie Ur-Quattro eksemplāri par gadiem diviem “pārdzīvoja” jauno Audi Coupe, kas 1988. gadā tapa uz plaši pazīstamā Audi 80 “burbuļa” bāzes. Audi Quattro tehnoloģiskā sensācija laida tik dziļas saknes, ka modelis vienpadsmit gadus nodzīvoja bez būtiskām ārējām izmaiņām, ja neskaita oriģinālo četru lukturu aizstāšanu ar viengabala lukturu blokiem 1983. gadā, kā arī mazāk nozīmīgus uzlabojumus, piemēram krāsotu kompozītmateriāla spoileri pirmatnējās cietgumijas “lāpstas” vietā. Pēdējo reizi Ur-Quattro tik modernizēts 1985. gadā. Tolaik idejai par pilnpiedziņas Audi jau bija apritējuši gandrīz desmit gadi.

 

Spoža ideja Lapzemes tumsā

 

  1. gada janvārī Audi šasiju attīstības vadītājs Jergs Bensingers (Jörg Bensinger) no ziemas testiem Rovaniemi Somijas ziemeļos atgriezās burtiski starojošs. Inženiera sajūsmas iemesls bija ne jau tikšanās ar Ziemassvētku vecīti, bet gan izbrauciens aiz polārā loka ar primitīvo Volkswagen apvidus auto Iltis. Bensingers bija ievērojis, ka kuslie 75 zirgspēku motorrati pat pa piebrauktu sniegu paātrinās krietni pārliecinošāk nekā viņa paša ievērojami jaudīgākais vienass piedziņas vieglais auto. Cik gan labi būtu aprīkot ar visiem velkošajiem riteņiem ne tikai prastu lauku visurgājēju, bet arī kārtīgu pasažieru automašīnu! Atgriezies mājās Ingolštatē, Jergs ātri vien apbūra ar savu ideju Audi priekšizpētes nodaļas vadītāju Valteru Trēzeru (Walter Treser). Iedvesmas spārnoti abi devās pie Audi tehnoloģiskās attīstības vadītāja, tolaik vēl ne tik leģendārā Ferdinanda Pjeha (Ferdinand Piëch). Vēlākais mega-industriālists momentā novērtēja pilnpiedziņas ideju, un kā nu ne: viņa vectēvs Ferdinands Porše savulaik jau bija strādājis ar visu riteņu piedziņas koncepciju militāriem autovilcējiem Austrijas armijai, bet vēlāk arī Cisitalia sacīkšu mašīnām. Taču kā pārliecināt Volkswagen koncerna vadību par idejas dzīvotspēju un, galvenais, ienesīgumu? Kopš četru bijušo Auto Union marku konsolidēšanas zem Audi vārda un iekļaušanas Volkswagen grupā 1964. gadā četriem riņķiem tā arī nebija izdevies uztaustīt savu nišu automobiļu tirgū, – kur nu vēl sapņot par konkurēšanu ar BMW un Mercedes – Benz.

 

No tā, kas par rokai

 

Vienīgais risinājums bija pārliecināt lielo vadību ar braucošu prototipu. Darbs pie Quattro (kas vēl nebija nekāds Quattro) izstrādes sākās 1977. februārī, un jau tā paša gada novembrī izmēģinājuma auto bija gatavs. A1 jeb “Allrad Nummer 1” tika uzbūvēts par pamatu izmantojot B1 paaudzes Audi 80 un pilnpiedziņas tehniku no tā paša VW Iltis, – tāpēc arī prototipu izdevās izgatavot tik īsā laikā. Tehniski tas nebija sevišķi izsmalcināts, jo pakaļējo riteņu piedziņai nepieciešamais kardāns bija pa taisno pieskrūvēts pie pārnesumkārbas izejošās vārpstas. Labi, ka tam visam, ieskaitot motorinženiera Franca Hauka izstrādāto piecu cilindru turbo dzinēju, vispār pietika vietas pieticīgajā Audi 80 virsbūvē. Trēzers vēlāk atzina, ka tobrīd inženieru grupa vēl arvien neuzdrošinājās sapņot tālāk par sacīkšu automašīnas prototipu, ko varētu pavairot ierobežotā skaitā homologācijas nolūkos – apmēram kā Ford RS200 vai tamlīdzīgi. Taču A1 drīz vien nodemonstrēja krietni augstāku potenciālu.

 

Operas spoks

 

  1. gada janvārī Volkswagen mārketinga bosi Dr. Verners P. Šmits un Edgars fon Šenks satikās Turrahas augstienē Austrijas Alpos – oficiāli ziemas riepu izmēģinājumu nolūkā. Tur viņi bez iepriekšēja pieteikuma tika iepazīstināti ar A1 prototipu darbībā. Uzņemoties ievērojamu risku, projekta autori izvēlējās sevišķi stāvu augstienes posmu – privātu ceļu no Turrahas ielejai līdz Rosantīnai. Tā izmantošanai vajadzēja speciālu atļauju, un līdz šim šo taku spēja pievārēt tikai apvidus automobiļi un pārsvarā ne jau ziemā – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vietām kāpums sasniedza pat 23%! Quattro prototips to pieveica pat bez ziemas riepām. Mārketinga komanda pameta Austriju pilnībā apžilbusi no automašīnas spējām, taču uzvaru svinēt bija pāragri – vēl bija nepieciešams Quattro pusē dabūt Volkswagen direktoru padomi. Un te attīstības grupai banāli paveicās. Volkswagen R&D jeb izpētes un attīstības departamenta vadītājs, profesors Ernsts Fiala piekrita pats izmēģināt automašīnu un uz pāris dienām aizbrauca ar to brīvdienās uz dzimto Vīni. Tas notika maijā, tāpēc par varoņdarbiem sniegā nevarēja būt ne runas, toties notika kas cits. Fiala atļāva pastūrēt prototipu savai cienītajai kundzei, kas pilsētas centrā tik tikko spēja automašīnu iedabūt operas stāvvietā – kāds tur brīnums, ņemot vērā, ka pilnpiedziņas transmisija bija savienota “pa cieto”. Tomēr Fiala joprojām bija vēlīgi noskaņots pret pilnpiedziņas automašīnas ideju, un, atgriezies Vācijā, nodeva prototipu atpakaļ ar īsu piezīmi: “Tur jābūt centrālajam diferenciālim.” Iltim tiešā pielietojuma dēļ tāda nebija, jo visu riteņu piedziņa bija mehāniski pieslēdzama ar sviru.

 

Kardāns kardānā

 

Tad savukārt pienāca transmisiju speciālista Hansa Nedvideka zvaigžņu stunda. Diferenciālis no Audi 80 tika implantēts tieši aiz pārnesumkārbas, bet piedziņa uz priekšējiem riteņiem īstenota caur dobu kardānu, kurš pats tika pieskrūvēts jaunieviestā diferenciāļa otrā galā. It kā vienkāršais, tomēr ģeniālais risinājums ar cits citā ievietotām kardānvārpstām vēl šobaltdien liek atkārties žoklim – tāpat kā tas atgadījās Lancia rallija komandas mehāniķiem kinolentē “Race for Glory: Audi vs. Lancia”, kad viņi darbnīcā izjauca ielas Audi Quattro. Starp citu, tieši vietas trūkums un kompozicionāli izaicinājumi bez visa cita ilgstoši atturēja Audi tagadējos konkurentus BMW un Mercedes – Benz no plašāka pilnpiedziņas pielietojuma 90. gados, kamdēļ standarta virsbūvēs tā bija pieejama reti un bieži vien tikai vienam dzinējam. Līdz ar to faktiski bija dzimusi pirmās paaudzes Quattro transmisija – ar vaļējo diferenciāli, griezes sadalījumu starp asīm 50 : 50, un manuālu centrālā un aizmugurējā diferenciāļa bloķēšanu. Sākumā bloķēšana tika īstenota ar pavelkamu sviru starp sēdekļiem, līdz 1981. gadā Audi ieviesa slēdzi, kas iedarbina pneimatisku aktuatoru. Tā kā Audi Quattro uz konveijera nodzīvoja pietiekami ilgi, lai piedzīvotu nākamo Quattro paaudzi ar Torsen tipa pašbloķējoši diferenciāli, 1987. gadā vajadzība pēc manuālās bloķēšanas un attiecīgās pogas kabīnē pati no sevis atkrita.

 

Ugunsdzēsēju viltība

 

Taču ar visu centrālo diferenciāli un dobu kardānu pietrūka vēl vienas, vissvarīgākās zaļās gaismas Quattro startam, un to varēja dot tikai un vienīgi Volkswagenwerk AG izpilddirektors Tonijs Šmūkers (Toni Schmücker). Ilgstošām ekskursijām uz Alpiem nebija vaļas, tāpēc izšķirošajai demonstrācijai tika izvēlēts pietiekami stāvs paugurs Geimersheimā, netālu no Ingolštates. Lai būtu pilnīgi droši, ka lielais priekšnieks netiks kalnā nedz ar priekšpiedziņas Audi 100, nedz sarūpēto 7. sērijas BMW, Pjehs ķērās pie viltības un ar rūpnīcas ugunsdzēsēju brigādes palīdzību salēja kalnu pļavu labi slapju. Ierodoties Šmūkeram, diversijas pēdas nebija manāmas, toties rezultāts bija pārliecinošs – lai ar cik grandiozu ieskrējienu direktors necenstos pieveikt kāpumu, vienas ass automašīnas neglābjami iestiga. Kad pienāca prototipa (tobrīd tas jau saucās A2, jo bija ietērpts jaunākā Audi 80 korpusā) lielais brīdis, priekšnieks, iespējams, jau bija mazliet saīdzis, jo metās uzbrukumā ganībām ar tādu švunku, ka visai attīstības nodaļai pamira sirds. Taču viss iznāca gludi un mērķis bija sasniegts – par kaut kādiem sacīkšu prototipiem vairs nebija ne runas, Audi Quattro nu varēja būt tikai sērijveida auto. 1979. gada janvārī, jau kā A3 prototips ar Hartmuta Warkūsa (Hartmut Warkuß) no jau zīmēto divdurvju coupe virsbūvi Quattro kopā ar abiem iepriekšējiem prototipiem atkal devās uz Lapzemi – šoreiz jau fināla testiem.

 

Starts Ženēvā

 

Tālākais jau ir vispārzināma Audi Quattro vēsture. Neierasti robustā kupeja 1980. gadā debitēja Ženēvas autoizstādē, bet pirmos eksemplārus īpaši izvēlētiem Audi dīleriem piegādāja jau tā paša gada decembrī. Bija jābūt patiesam tehnikas entuziastam, lai maksātu 49 900 vācu markas par Audi, jo tikpat maksāja arī Porsche 911 SC. Kupejas bravurīgo izskatu paspilgtina paplašinātās riteņu arkas, kuru autors ir britu izcelsmes dizaineris Martins Smits. Pilnpiedziņas brīnuma interjers bija visai spartisks – trūcīgi “pulksteņi” no Audi 80 (vēlāk tos aizstās šķidro kristālu ekrāni), atšķirīgs sēdekļu, durvju un griestu apšuvums, kā arī ar ādu apdarināta stūre, pārnesumkārbas svira un tās manžete. Un divas spuldzītes ar pilnpiedziņas attēliem tieši zem radio – bloķēšanas signāllampas. Toties aizmugurē vietas bija ne mazāk kā centimetrus 30 garākos 6. sērijas BMW un Mercedes SLC. Praktiskie apsvērumi un tirgus intereses visai drīz pamudināja Audi izlaist vienkāršotu Coupe modeli ar priekšpiedziņu un Džudžaro dizainu, ko saražoja piecpadsmit reizes lielākā tirāžā nekā Quattro (174687 pret 11452). 1981. gadā tika uzsākta Audi rallija programma, kas rezultējās B grupas rallija monstros ar 600 zirgspēkiem, A1, A2 un S1 sacīkšu mašīnās, kā arī kolekcionāru iecienītajā 306 ZS ielas auto Audi Sport Quattro par 203 tūkstošiem vācu marku, un ko saīsinātās riteņu bāzes dēļ pazīstam arī kā “īso urku”.

 

Lai gan turbo dzinēja jauda no sākotnējiem 160 zirgspēkiem bija izaugusi līdz 200, baisi ugunīgs Quattro tomēr nebija – 7,4 sekundes līdz 100 km/h. Paātrinājumu un it īpaši maksimālo ātrumu bremzēja aerodinamiskā pretestība, kas sasniedza 0,4 Cw vienības pret konkurentu 0,36 un pat mazāk. Turklāt aparāts izrādījās neganti rijīgs – 16,6 litri pirmajā Auto Motor und Sport testā, kamēr Audi solīja 7,9 – 10,4 litrus uz šosejas vai 15,7 litrus pilsētā. Audi Quattro neremdināmā apetīte lielā mērā determinēja lielāku svaru salīdzinājumā ar Audi Coupe. Tikai 75 no 250 kilogramiem tajā aizņem pilnpiedziņa, jo pārējais aizgājis lielākā motorā, riepās, ekstrās, bet, pats galvenais 91 litra degvielas tvertnē. Vienpadsmit gadu laikā Audi Quattro bijuši trīs paaudžu dzinēji, turklāt pēdējam bija 2,2 l tilpums, divas sadales vārpstas vienas vietā un četri vārsti uz cilindru. Tomēr svarīgākais pavērsiens Audi Quattro dzinēju attīstībā datējams ar 1979. gadu, kad Audi pievienojās Frics Indra (Fritz Indra). Pirms Audi viņš bija strādājis Alpina (BMW tūninga uzņēmumā), kur sastapies ar turbopūti un eksotiskām iesmidzināšanas sistēmām. Apskatījis oriģinālo 2,1 l “piecinieku”, Indra paziņojis, ka tam nepieciešama elektroniska aizdedzes sistēma. Drīz vien tapa skaidrs, ka viņam taisnība. Ar modernāku vadību dzinējs strādāja vienmērīgāk, spēcīgāk un praktiski bez “turbo bedres”. Bet kur ņemt pietiekami daudz elektroniskās aizdedzes sistēmu tik īsā laikā līdz pirmizrādei? Pašmāju piegādātājs Bosch savā laukumā zaudēja japāņiem, jo tikai Hitachi spēja saražot un piegādāt nepieciešamo elektroniku noteiktajā termiņā. Japāņu sistēma izrādījās īsts atradums, jo spēja pārrēķināt aizdedzes punktu pēc 250 dažādiem parametriem, un Audi attīstības nodaļa beidzot varēja lepni paziņot: “Beidzot mums ir pašiem savs Porsche!”

 

Vai zinājāt, ka:

 

– kad VW koncerna direktoru padome apstiprināja Quattro projektu, tā vēlējās pārsaukt pilnpiedziņas sistēmu par Carat un aprīkot ar to savas markas automašīnas. Industriālā leģenda vēsta, ka no neapskaužamā likteņa saukties par Audi Carat, automašīnu paglāba iespējamā autortiesību tiesvedība ar tāda paša nosaukuma odekolona ražotāju, bet Quattro uz mūžiem nesaraujamo laulību ar Audi zīmolu esot nodrošinājis F. Pjeha menedžera talants;

 

– Volkswagen uz laiku tomēr tika pie quattro. Tālaika Audi modeļiem analoģiska sistēma 90. gados tika uzstādīta B5 paaudzes Passat un luksus sedanam Phaeton, jo tiem bija garenvirzienā iebūvēti dzinēji. Tiesa, gan quattro apakšzīmols uz VW automašīnām tik un tā bija aizstāts ar 4Motion;

 

– oficiālā leģenda vēsta, ka Audi Quattro radies no Volkswagen Iltis, taču faktiski tas pats nosacīti attīstīts no Audi. Jau 1956. gadā Auto-Union Ingolštatē sāka ražot universālu plaša pielietojuma pilnpiedziņas apvidus auto DKW Munga, kura priekšdaļu rotāja četru rinķu simbols. Spēkrats izrādījās tik veiksmīgs un pieprasīts dažādu valstu armijās, ka Volkswagen vadība nolēma “piesavināties” modeli, un modernizētā formā tirgoja kā VW Iltis. Tādējādi var nosacīti uzskatīt, ka Audi pirmā uzvara Dakāras rallijreidā īstenota nevis šogad, bet jau 1980. gadā, kad Āfrikā uzvarēja tas pats Iltis, –  vēl jo vairāk tāpēc, ka Iltis pilnpiedziņas sistēma tika radīta, izmantojot tā laika Audi 100 komponentes;

 

–  pirms šarmantā Mišela Mutona ar Audi Quattro 1981. gadā kļuva par pirmo sievieti, kas spējusi uzvarēt pasaules čempionātā sacīkstēs, nacionālajā zīmolu atpazīstamības aptaujā septiņi no desmit francūžiem uzskatīja Audi par veļasmašīnu ražotāju;

 

– testa brauciens ar Sport Quattro reiz atstāja tik neizdzēšamu iespaidu uz Omānas sultānu, ka viņš ģimenes svinībām pasūtīja uzreiz 16 šādas automašīnas. Tā kā no divsimt rallija homologācijai nepieciešamo automašīnu rūpnīcā bija palikušas tikai 8 vai 10, Audi importētāja pārstāvis vārda tiešā nozīmē ceļoja pa Vāciju vedot līdzi ar naudu piebāztu čemodānu, lai atpirktu trūkstošās automašīnas no to īpašniekiem;

 

– pēdējo Audi Sport Quattro Ferdinands Pjehs uzdāvināja savai sievai Luīzei;

 

– lai gan leģendārais rallija pilots Valters Rērls reiz izteicās, ka “ar Audi Quattro uzvarētu pat dresēts pērtiķis,” viņam pašam tas izdevās tikai divreiz.

 

Kurbads piedalās filmas tapšanā par basketbola komandu “TTT”.

Transporta un loģistikas uzņēmums Kurbads atbalsta Dzintara Dreiberga jaunāko filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, nodrošinot vēsturisko transportlīdzekļu transportēšanu. Vēsturiskā drāma vēsta par 20. gadsimta izcilāko sieviešu basketbola komandu “TTT”. Filmas mērķis ir izglītot, iedvesmot un emocionāli iesaistīt skatītājus visā Latvijā, lai kopīgi veidotu spēcīgu un uz nacionālajām vērtībām balstītu tautas identitāti.

 

Patriotisms ir uzņēmuma Kurbads pamatu pamats. Esam zināmi ar Latvijas nacionālās identitātes saglabāšanu un mūsu senču dzīvesziņas sargāšanu, izgreznojot mūsu autovedējus ar tautas nacionālajiem varoņiem un spēka simboliem. Tāpēc esam ļoti gandarīti, ka filmas veidošanas komanda uzrunāja Kurbadu kā sadarbības partneri, lai piedalītos filmas tapšanā, lai nodrošinātu vēsturisku automašīnu piegādi uz un no filmēšanas lokācijām. Tas ir lielisks veids kā arī mums iesaistīties un atbalstīt Latvijas kultūras mantojumu, atverot arvien jaunas mūsu valsts vēstures lappuses un stiprināt nacionālo identitāti.


Filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” producente Inga Praņevska novērtē sniegto ieguldījumu filmas tapšanā. “Mēs priecājamies un esam pateicīgi, ka Kurbads mums palīdz izstāstīt lielus stāstus par Latviju. Jau strādājot pie filmas “Dvēseļu putenis” jutām, ka esam satikušies ar īstajiem – savējiem cilvēkiem. Esam vienoti pārliecībā, ka mums ir jālepojas ar latviešu sasniegumiem un jāciena latviskās vērtības. Kad jaunās filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” kadros vērosim autentiskos vēsturiskos spēkratus, tad zināsim, ka ar ļoti lielu atbildību un sava darba izpratni, tās no seno auto kolekcionāriem uz filmēšanas laukumu ir atvedis tieši Kurbads. Šī uzņēmuma ieguldījums nav loģistika vien – beigu beigās filmas skatītājiem tas ir ceļojums laikā un arvien tiek izgaismotas jaunas Latvijas vēstures lappuses”, par veiksmīgo sadarbību skaidro fimas producente I. Praņevska.

 

Kurbads loģistikas daļas vadītājs Toms Hartmanis: “Esam lepni, ka arī varam ceļot laikā un pieredzēt basketbola komandas “TTT” dzimšanu. Tas mums izdevās pateicoties filmas komandai, kura mūs uzrunāja, lai nodrošinātu to, kas mums padodas vislabāk – vēsturisko automobiļu transportēšanu. Tas bija ļoti atbildīgs uzdevums, kas jāveic ar īpaši lielu rūpību. Esam gandarīti, ka Kurbads vārds ir zināms ne tikai transporta nozarē, bet arī kultūras industrijā. Mūsu autovedēji nes Latvijas vārdu visā Eiropā un ārpus tās. Novēlam, lai arī filmas vēstījums dodas tik pat tālu un tālāk.”

 

Par filmu:


Filma “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” ir par 20. gadsimta izcilāko sieviešu basketbola komandu, kurai līdz šim līdzīgas nav visā pasaulē. Komanda “TTT” iekļauta Ginesa rekordu grāmatā, jo 12 reizes pēc kārtas izcīnīja PSRS čempionāta zelta medaļas un 18 reizes uzvarēja Eiropas čempionvienību kausā, kas mūsdienās būtu pielīdzināma FIBA Eirolīgai. Filmas stāsts ir balstīts vēsturiskos notikumos par pēckara gadiem Padomju Latvijā un galveno varoni – latviešu basketbolisti un treneri, vienu no “TTT” zelta meitenēm – Dzidru Uztupi-Karamiševu.

 

Jimmie Angel Historical Project sūta vēstuli no Amerikas!

Pārstāvji no Jimmie Angel Historical Project sūta vēstuli no Amerikas: “Cienījamais Alfred! Saņēmām fotogrāfijas ar Aleksandra Laimes, Anhelas ūdenskrituma un Džimija Andžela lidmašīnas grafiku uz kravas automašīnas Kurbads sāniem. Tas ir skaists veltījums visiem, bet īpaši Laimei. Viņš bija nozīmīga persona “Angel Falls” reģiona izpētes vēsturē.Ir labi, ka, redzot viņa tēlu, vairāk cilvēku par viņu var uzzināt. Ar cieņu, Karen Angel.”

Aleksandrs Laime kļuva slavens kā pirmais zināmais cilvēks, kurš sasniedza pasaules augstāko ūdenskritumu – Angel Falls. 1949. gadā viņš vadīja Rutas Robertsones ekspedīciju, lai izmērītu ūdenskritumu un apstiprinātu, ka tas ir augstākais ūdenskritums pasaulē. 1955. gadā viņš pirmo reizi uzkāpa Kanaimas kalnos, atrodot Džimija Andžela lidmašīnu “El Río Caroní”, kas cieta avārijā 1937. gadā.

1937. gada 9. oktobrī Džimijs atgriezās Anhelas ūdenskritumā ar nolūku veiksmīgi piezemēties virsotnē. Uz klāja atradās viņa otrā sieva Marija, Gustavo Henijs un Migels Delgado, Henija dārznieks. Viņš mēģināja nosēsties, taču, neskatoties uz veiksmīgo piezemēšanos, viņa lidmašīna ienira ar degunu zemē un beigās ietriecās mīkstā zemē. Riteņi iegrima dubļos, padarot pacelšanos vairs neiespējamu.

Džimija Andžela lidmašīna ir ilustrēta arī uz Aleksandra Laimes autovedēja dizaina, jo abi šie varoņi, viņu stāsti un vēsture ir cieši saistīti.

Dizaina autors Alfreds Paulausks stāsta: “Par Aleksandru Laimi – latvieti, kas piecdesmit gadus nodzīvoja Venecuēlas džungļos blakus pasaulē augstākajam ūdenskritumam, es pirmo reizi uzzināju noskatoties Anša Epnera 1990. gadā iznākušo filmu “Es esmu latvietis”. Man, jaunam čalītim, kurš tolaik vēl nebija pārbraucis pāri pat Polijas robežai, Laimes stāsts bija liels impulss turpmākām ceļošanas avantūrām. Laime bija pirmais, kurš atrada ceļu līdz Anhelas ūdenskritumam ejot ar kājām, un viņš arī deva vārdu upei, kas to veido – Rio Gauja. Saprotams, ka stāsts par Aleksandru Laimi nav iespējams bez stāsta par Anhelas ūdenskritumu. 

Bet ir vēl viena ļoti svarīga persona, kura ir ļoti cieši saistīta ar šo vietu – tas ir lidotājs Jimmie Angel, kura vārdā ūdenskritums ir nosaukts. Jimmie Angel bija pirmais rietumnieks, kurš pamanīja ūdenskritumu, lidojot pāri ar lidmašīnu. Viņš avarēja, mēģinot to nosēdināt uz ūdenskrituma kalna virsotnes un kļuva slavens ar savu izglābšanās stāstu, vienpadsmit dienas meklējot ceļu lejup no vertikāla kalna. Savukārt Laime bija pirmais, kurš 18 gadus pēc šī notikuma uzkāpa ūdenskrituma kalna galā un atrada Džimmija lidmašīnas vraku. Reālajā dzīvē šie abi kungi, šķiet, nesatikās, bet, Laime noteikti zināja par Džimmija piedzīvojumiem, un tie viņu iedvesmoja uz jauniem atklājumiem.

Tā nu mēs nonākam pie mana zīmējuma kompozīcijas – Aleksandrs Laime centrā, fonā Anhelas ūdenskritums un Jimmie Angel lidmašīna virs tā. Es it kā nedaudz nošmaucos ar hronoloģiju jo tad, kad Laime ieradās Venecuēlā, Džimmija lidmašīna jau labu laiku rūsēja kalna virsotnē un sapņoja par Karakasas Nacionālo muzeju. Bet man gribējās piešķirt bildei pozitīvāku noskaņu, tāpēc izvēlējos attēlot mirkli, kad Džimmijs savā lidmašīnā vēl planē virs ūdenskrituma. 

Divas izcilas personības, divi interesantākie likteņi savijušies ap dabas pērli – pasaulē augstāko Anhelas ūdenskritumu.”

1970. gadā Venecuēlas gaisa spēki gabalos izņēma no Aujantepui Džimija Andžela lidmašīnu El Rio Caroni un salika to no jauna Venecuēlas Gaisa spēku muzejā. Marakajā, Venecuēlā.

 

Pulkvedi Briedi – Esi sveicināts mūsu pulkā!

Kad rudens koku lapas tikai sāka iekrāsoties dzelteni sarkanos toņos, Kurbads kolektīvs iesvētīja jauno – 112. Autovedēju -, kura kabīni lepni rotā virsnieks un latviešu strēlnieku pulkvedis Frīdrihs Briedis. Lai gan 112. autovedējs jau kādu laiku ved Pulkvedi Briedi cauri Eiropas lielceļiem, pulkveža stāstu vēlējamies Jums izstāstīt tieši 11. novembrī – Lāčplēša dienā. Savu filozofiju veidojam tā, ka latviešu varoņus un mitoloģiskās leģendas godinām katru dienu, bet ir dienas, kad apzināmies Latvijas brīvības uzvaras cenu vairāk kā citas. Arī iesvetību rituālos, kurus veicam laikā,  kad sūtam jaunu autovedēju pirmajā reisā, mēs sastopamies ar saviem varoņiem, ar savām saknēm un mūsu kopīgajām vērtībām – brīvība, cieņa, mērķis un cīņasspars.

Par iesvētību rituālu vairāk stāsta autovedēju iesvētību vadītāja, folkloriste Inese Krūmiņa: “Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, jo nevienu nopietnu pasākumu senos laikos neveica bez iesvētīšanas. Arī Kurbads kolektīvam jau labu laiku ir savi raksturīgie rituāli – iesvētīt jaunās lietas. Lai arī tie vairāk ir orientēti uz vīriem un vīru aktivitātēm, neizpaliek arī dāmu dalība tajos. Kamēr vīri spēlējas ar spēku lāča dejā, dāmas, kuru nolūks ir izdaiļot pasauli, šo dzīvi, aktīvi piedalās zarotā krusta – ugunskrusta zīmes –  izdaiļošanā. Lāča dejā vīri saņēma viens no otra enerģiju, ko nodeva pašam galvenajam lācim, un viņš šo enerģiju vēl papildinot, nodod to tālāk autovedējam. Lai tas raiti iet, lai vienmēr ir īstajā vietā un laikā.”

Īstajā vārdā Fricis Brēde jeb Frīdrihs Briedis, dzimis 1888. gada 7. februārī Lovažas pagastā, Polockas apriņķī, Vitebskas guberņā. Dzimtajā Lovažā sācis arī skolas gaitas. 1906. gadā atgriežoties Daugavpilī, iestājās Pēterburgas Vladimira karaskolā. Izcilo taktisko spēju dēļ viņš jau vecākajā kursā tika iecelts par virsseržantu. Vairākkārtīgi ticis ievainots, piedaloties 1. Pasaules kara kaujās. Viņš netiecās pēc skaļas slavas, viņš netiecās pēc lieliem politiskiem gājieniem, bet savu stratēģiski svarīgo darbu viņš paveica perfekti, un viņš mācēja cilvēkus vest aiz sevis. Pašaizliedzība un varonība, nelokāmais  raksturs, varonība kaujās un idejiskā pārliecība – tās ir iezīmes, kas raksturoja Frīdrihu Briedi. Viņā darbojās gars un nelokāma griba. Pulkvedis ir plaši pazīstams ar personīgu izlūkgājienu vadīšanu, kā arī krasi noraidošo attieksmi pret lielas daļas strēlnieku piesliešanos tā laika vadošajai ideoloģijai. Viņa cīnītāja gars un nelokāmība vēl ilgi dzīvoja mūsu strēlniekos un dzīvo paaudžu paaudzēs.

“Katram ir vērts mūsdienās atcerēties – Pulkvedis mācīja, savus vīrus nevis galvu pār dzimteni nolikt, bet gan kaujā uzvarēt. Un mēs nevaram zināt cik aktuāli tas šodien mums katram varēs noderēt…” – I. Krūmiņa.

“Kurbada” 112. autovedēja vadības groži uzticēti ilggadējam Kurbads autovadītājam – ekspeditoram Jānim Kārkliņam.

Dizaina autors ir mūsu neatkārtojamais mākslinieks, kopējās vizuālās koncepcijas un tēlu veidotājs Alfreds Paulausks.

Par godu brīvības cīnītājiem un dzimtenes sargātājiem, iedegsim sveces, atceroties un pieminot mūsu varoņus Lāčplēša dienā. 

#pulkvedisbriedis #kurbadsiesvētības #kurbadstransports #autovedējs #lāčplēšadiena #lāčplēsis #varoņi

Uz Kurbads autovedēja sapņu kabriolets ar ačgārnajām durvīm – Lincoln Continental Convertible

 

Vai esat aizdomājušies, kur un kad radušies brīdinājuma paziņojumi moderno automašīnu paneļos, piemēram, amerikāņu izcelsmes spēkratos bieži sastopamais “door ajar” jeb “durvis atvērtas”? Pēc kādas no versijām, šāda signāllampa pirmo reizi iekārtota tieši Lincoln Cotinental, jo XX gs. 60. gadu sākumā tā ceturtajā paaudzē atgriezās pirms Otrā Pasaules kara populārās aizmugurējās suicide doors jeb pretējā virzienā atveramas durvis. To nesankcionēta atvēršanās gaitā draudētu ar ko vairāk nekā uz ielas izkritušu somiņu, tāpēc automašīnas tika apgādātas ar vēlāk arī citu marku automašīnās plaši izmantoto brīdinājumu.

 

Lincoln Continental vēsture lielā mērā ir arī Ford Motor Company luksusautomašīnu vēsture. Kopš 1940. gada “linkolni” piedzīvojuši desmit modeļu paaudzes, un vairākkārt pārrautais, pavisam kopā 55 gadus ilgušais dzīves gājums uz neatgriešanos apsīka tikai pirms diviem gadiem, 2020. gadā. Kā jau inovatīvs un prestižs modelis, Lincoln Continental reizēm kļuva ne vien par pirmo, bet arī pēdējo automašīnu ASV autobūvē ar retām konstrukcijas īpatnībām. Mūsu apskatītais Lincoln modelis, piemēram, esot pēdējais četrdurvju kabriolets.

 

Ceturtās paaudzes Lincoln Continental (1961 – 1969) tapa ne visai labvēlīgos apstākļos. Greznie un dārgie 50. gadu modeļi bija sagādājuši Ford kolosālus zaudējumus. Tāpēc tika nolemts likvidēt pārlieku sazaroto modeļu gammu, kurā bija lekni sazēluši tehniski līdzīgi, taču ražošanā nerentabli dažādu Mark sēriju modeļi. Vienlaikus tika atcelta Continental kā no Lincoln atsevišķa zīmola privilēģija. 50. gadi, kad Continental Mark II bija dārgākais sērijveida automobilis ASV, jo maksāja tikpat cik Rolls – Royce Silver Cloud, bija aizgājuši uz neatgriešanos. Mark apakšzīmolam gan bija lemts atgriezties septiņdesmitajos gados ar kulta modeli Mark III, taču Continental lielās pārbūves laikā par to neviens vēl nedomāja.

 

Vecā pēckara “drednautu” dizaina vietā nāca izmēros skopāki, stūraināki, toties laikmetīgāki apveidi. Krienti spraunākās Continental stājas iemesls bija tas, ka par jaunā dizaina vadmotīvu tika izvēlēts viens no jaunā Ford Thunderbird dizaina metiem. Tā kā kabriolets bija četrvietīgs, tas skaitījās pirmais pēckara amerikāņu vaļējais sedans un īpašu ievērību ieguva pēc tam, kad ASV prezidents Lindons Džonsons tika pamanīts tādā traucamies uz misi baznīcā. Jādomā, ka viņš nenokavēja, jo vienīgais pieejamais dzinējs bija 7 litru V8, kura darba tilpums vēlāk tika palielināts līdz 7,6 litriem, tā kļūstot par visu laiku lielāko dzinēju, kāds jelkad iebūvēts Ford Motor Company pasažieru automašīnā. Jauda attiecīgi pieauga no 320 līdz 340 zirgspēkiem. 

 

Ar standarta cenu 6449 dolāri Lincoln Continental kabriolets bija viens no dārgākajiem tālaika automobiļiem ASV, turklāt par dažām ekstrām, piemēram, kondiconētāju bija vēl jāpiemaksā. Un, atgriežoties pie ASV prezidentiem – automašīna, kurā nelaimīgajā 1963. gada 22. novembra rītā Dallasā brauca Džons Ficdžeralds Kenedijs, arī bija pārbūvēts Lincoln Continental kabriolets. Pārsteidzoši, taču bēdīgi slavenais auto, kas bija pagarināts, aprīkots ar tālruni un speciāli paaugstināmu pakaļējo sēdekli, taču nebija nenieka bruņots, palika ASV prezidenta biroja dienestā līdz pat 1977. gadam. Slaidais kabriolets ar “otrādajām” durvīm redzams arī HBO seriālā Entourage.

 

Tā kā mūsu apskatītais kabriolets ražots 1965. gadā, tam pagaidām ir “tikai” 7 litru dzinējs. Kabriolets ir ievērojams ne vien ar ekstravaganto tirkīzzaļo ādas salona apdari, bet interesantu ierakstu tā “personīgajā lietā” jeb VIN kodā. Līdztekus informācijai par ražošanas datumu (28. oktobris), virsbūves tipu (74A jeb četru durvju kabriolets) un tamlīdzīgi, Ford norādījis arī D.S.O. jeb Domestic Special Orders kodu. Visbiežāk tas norāda tikai pasūtītāja apgabala kodu, taču šis auto ir izņēmums. Kods 84 liecina, ka kabriolets pieder tā sauktajai Home Office Reserve sērijai, respektīvi, tas izgatavots Ford Motor Company centrālā biroja vajadzībām Dīrbornā. Šādas automašīnas visbiežāk kļuva par Ford augstākā vadības privāto auto vai, mazākais, veidoja priekšnieku dienesta auto parku. Parasti šādi auto izcēlās ar sevišķi labu aprīkojumu un ļoti mazu (ap 3500 jūdžu jeb 5600 km) nobraukumu. Tiesa gan, Lincoln biogrāfijā iegadījies arī vārda tiešā nozīmē baltais plankums, jo burts B apzīmē Light Aqua zaļu virsbūves krāsu, kamēr spēkrats fotoattēlos nepārprotami ir baltā krāsā. Un, ja uzmanīgāk ieskatāmies zem un apkārt VIN plāksnītei, tur redzamas nepārprotamas norādes uz oriģinālo krāsojumu.

 

Ceturtās paaudzes Lincoln Continental bija avangarda modelis ne tikai dizaina un ačgārnu aizmugurējo durvju dēļ. Lai gan aizmugurējās durvis bija iespējams atvērt arī tad, ja priekšējās bija ciet (to nodrošināja līdz pusei “apzāģēts” B statnis), šim nolūkam bija jāpalaiž zemāk stikls. Nepaļaujoties uz klientu iemaņām un izpratni, Ford inženieri uzkonstruēja sistēmu, kas automātiski palaida stiklu zemāk, tiklīdz tika nospiests ārējais vai iekšējais durvju rokturis. Mūsdienās bezrāmja durvju stikls, kas, virinot durvis, automātiski nolaižas un atkal paceļas par pāris centimetriem, ir pašsaprotama lieta, turpretim sešdesmitajos tas bija tehnisks hīts. Tikpat neparasts izgudrojums bija augstumā regulējama stūres kolonna, jo tolaik stūres augstums pārsvarā tikai mainīts “pēc leņķa”, tātad ar šarnīru aiz stūresrata. Visi Continental kabrioleti bija sērijveidā aprīkoti ar nolaižamā jumta elektrisku piedziņu. Ja tas šķiet pašsaprotams amerikāņu luksusauto aprīkojums, tad elektriski atverami vēdlodziņi un elektriska priekšējo galvas balstu piedziņa – ne vienmēr. Tikpat iespaidīgs ir jumta nolaišanas un pacelšanas mehānisms. Tas adaptēts no Ford Skyliner cietā salokāmā jumta un aizņem visu bagāžnieku. Vāks nolaišanas procesā atlokās uz aizmuguri, un tam pievienots īpašs, atlokāms pagarinājums, kas nosedz automašīnas aizmuguri, kad jumts nolaists. Šī operācija ir tik komplicēta, ka tai veltīti vairāki videoieraksti Youtube kanālā. 

 

  1. – 1965. modeļu gadā automašīna piedzīvoja pirmo nopietno modernizāciju, kam gadu vai divus vēlāk sekoja vēl viena. Taču Continental kabrioleta ziedu laiki bija pagājuši. Kļuvis par pirmo četrdurvju kabrioletu kopš Otrā Pasaules kara, 1967. gadā iespaidīgais Lincoln zaudēja publikas interesi. Continental klienti dzīvi interesējās par 1966. gadā debitējušo divdurvju Lincoln “hārdtopu”, kurš turklāt bija vieglāks un ātrāks par kabrioletu. Četras bezrāmja durvis un nolaižams jumts prasīja tik nopietnu virsbūves pastiprināšanu, ka Lincoln Continental kopā ar ekstrām beigās svēra gandrīz 2,6 tonnas, tā ierindojoties starp visu laiku smagākajiem Ford Motor Company pasažieru automobiļiem. Sarežģītais un līdz ar to dārgais kabrioleta ražošanas process un arvien augošie drošības standarti padarīja ekstravagantā spēkrata saglabāšanu Lincoln modeļu gammā nerentablu. Toties tam ir laba reputācija klasisko automašīnu aprindās, jo, lai gan nežēlīgi rijīgs un liels, tas ir tik patīkami vadāms, ka daudzi īpašnieki ar Lincoln Continental pat brauc diendienā uz biroju. Rezerves daļas arī nav problēma, un daudz informācijas par šo automobilis var atrast Lincoln un Continental īpašnieku mājaslapā https://lcoc.org.

Kurbads turpina sadarbību ar Moller Mobility Group

Moller Baltic Import SE ir KURBADS galvenais partneris jau vairāk kā desmit gadus. Pateicoties šai sadarbībai, esam izvirzījuši augstākos kvalitātes standartus sev un automašīnu transporta un loģistikas nozarei Baltijas valstīs. Kopā ar Moller Mobility Group esam sasnieguši vairākus jaunu atskaites punktus uzņēmuma attīstībā, un ar lepnumu paziņojam, ka turpināsim sadarbību ar Moller Mobility Group vēl piecus gadus. Esam pateicīgi par iespēju un ceram kopā sasniegt jaunus mērķus!

Turpmākos piecus gadu automašīnu transporta un loģistikas uzņēmums Kurbads būs atbildīgs par Volkswagen un Audi automašīnu tiešajām piegādēm no rūpnīcām uz Baltijas valstu automašīnu dīleru centriem.

Jaunākā grāmata par Kurbadu – “Kurbads Latvju Varoņstāsts”

Tautas pasaka par Kurbadu vijas cauri Latvijas literatūrai un vēsturei dažādos formātos. “Kurbads” stāsts ir izdots gan kā orģināldarbs, gan iekļauta pasaku krājumos. 2010. gadā latviešu folkmetāla grupa Skyforger izdeva albumu “Kurbads”, kurš saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu kā gada labākais roka albums. 2019. gadā Kurbads atdzima uz skatuves multimediālā metāloperā “Kurbads. Ķēves dēls” un tagad atdzimst arī jaunākajā Kurbada latvju varoņstāstā.

Šajā izdevumā pasaku pārstāstījis dzejnieks Guntars Godiņš. Viņa tekstu bagātīgi papildina krāšņas ilustrācijas, kuru autores ir mākslinieces Sindija Anča un Marika Eglīte. Grāmatas beigās ievietoti apjomīgi folkloras pētnieku Janīnas Kursītes un Gunta Pakalna pēcvārdi, kuros var uzzināt daudz interesanta par pasaku, tajā iekļautajiem simboliem, mītiem un ar tiem saistītiem rituāliem.

Grāmatai “Kurbads. Latvju varoņstāsts” ir digitāls papildsaturs, kuram izmantota papildinātās realitātes (Augmented reality) tehnoloģija. Tajā iekļautas latviešu folkmetāla grupas Skyforger albuma “Kurbads” dziesmas audiovizuālā izpildījumā un detalizēta informācija par Kurbada stāstu. Lai piekļūtu šim tiešsaistes saturam, ir nepieciešama viedierīce ar interneta pieslēgumu un kameru, kā arī lietotne “KurbadsLV”, kas pieejama Google Play un App Store.

“Kurbada stāsts ir stāsts par mums katru un par mums visiem – kurš no varoņstāsta tēliem kādā brīdī esam, ko personificējam – putnu, kas ceļas spārnos un paceļ citus. Radītāju, laižot pasaulē un dodot dzīvību saviem bērniem. Pātagu vijēju, kas sameistaro ieročus cīņai pret mošķiem, vai varbūt paši dažbrīd rīkojamies kā šie mošķi…, vai iemiesojam sevī Kurbadu – cīnītāju un mērķtiecīgu darītāju – varoni, apliecinot Kurbada spēku, izveicību, smalku viltību, harmoniju un viedumu labā uzvarā pār ļauno! Kurbads caur savu dēlu turpinās mūsos – katrā latvietī – mēs Kurbada Saimes daļa. Lai godam to vienmēr nesam!” – Imants Parādnieks, latviešu uzņēmējs un politiķis.

Mēs kā automašīnu transporta un loģistikas uzņēmums Kurbads esam pagodināti, atbalstīt šo un citus līdzīga satura projektus, kas ir cieši saistīti ar mūsu vērtībām. Ņemot vērā to, ka grāmatas stāsts ir par mūsu kompānijas galveno tēlu, tad esam patiesi priecīgi, ka ķēves dēls turpina atdzimt aizvien jaunos formātos. 

 

Atsauce: https://kurbadslv.lv/ 

Kurbads 15. laivu brauciens – Pededzes upe

Gatavojoties laivu braucienam, ar tiem, kurus nu jau varam saukt par laivu brauciena veterāniem, kavējāmies atmiņās par iepriekšējiem laivu braucieniem. Daži joprojām atceras pirmo braucienu pa Salacas upi – vairāk kā pirms piecpadsmit gadiem. No pirmā brauciena esam daudz mācījušies un laivu braucienu uztveram kā neatņemamu sastāvdaļu no mūsu gada plāna. Kā jau loģistikas kompānija – esam pielietojuši zināšanas un izstrādājuši arī savu loģistiku laivošanā, vienojoties ar laikapstākļu Dieviem un dunduriem, kā arī zinām vislabākos laivošanas maršrutus. Papildus tam, mums klāt ir pievienojušies ne tikai jauni darbinieki, bet arī jauni “Kurbads” grupas uzņēmumi, kas šo – 15. laivu braucienu – padarīja par vienu no vasaras skaistākajiem un gaidītākajiem notikumiem.

 Šogad devāmies 2 dienu laivu braucienā pa skaisto, ozolu ieskauto Pededzes upi. Deviņpadsmit kilometru garais maršruts, kā jau allaž, tika sadalīts divu dienu piedzīvojumā – kārtīgi airējot, viegli plūstot, cienājot kolēģus ar līdzpaņemtajiem gardumiem! Komandas garu stiprināja upē nokritušie koki, kas brīžiem lika apvienoties un tikt galā ar šķēršļiem, ceļot ārā laivas un ar kolēģu palīdzību nesot tās pa krasta malu. Ne tikai komandas garu, bet arī iepazīšanos ar kolēģiem no citiem grupas uzņēmumiem veicināja arī sporta spēles, kur laivu brauciena dalībnieki tika sadalīti 8 komandās, katrai piešķirot unikālos mākslinieka Alfreda Paulauska veidotos sporta spēļu kreklus, kas paliek kā lieliska piemiņa par piedzīvoto. Sporta spēles sastāvēja no piecām dažādām stacijām, katra no tām ar cita veida uzdevumu – disku golfs, SUP stafete, precizitātes pārbaude metienos ar basketbola bumbu, spēle ar baloniem, kā arī kolēģu zināšanu pārbaude ar uzņēmumu saistītiem, atraktīviem jautājumiem. Noslēgumā tika apbalvotas trīs ātrākās, azartiskākās un ar prātu asākās komandas, balvā iegūstot pārsteigumus no “Kurbads” merch. Trešās vietas ieguvēji – “Dzeltenā komanda”, otrā – “Baltie lāči”, bet godalgotā pirmā vieta tika nopelnīta komandai – “Melnā mafija”, kas bija raibākā komanda ar pārstāvniecību no visām Kurbads uzņēmuma grupas organizācijām – “Lantes Muiža”, “Hokeja skola Kurbads”, “Kurbads” un “Kurbads kravas servisa”. Iespējams, ka tā ir laimīga sagadīšanās, bet mūsuprāt – visa pamatā ir komandas darbs!

Dienas noslēgumā sagurušos laivotājus sagaidīja tradicionālā zupa, kuru kopīgiem spēkiem sagatavojušas dāmas un “Lantes Muižas” galvenais pavārs, cilvēks orķestris – Jānis! Vakara noslēgumā kopīga saliedēšanās pie ugunskura, kur Nauris no “Lantes Muižas” komandas, apliecināja savu mūzikas virtuoza talantu – uz ģitāras tika spēlētas dziesmas, kurām visi dziedāja līdzi un pat tie, kas bija sagatavojušies laicīgi doties pie miera, palika, lai kopā baudītu atmosfēru. Otrajā dienā ar jauniem spēkiem veiksmīgi izbraucām noslēdzošos septiņus kilometrus un sasniedzām mūsu galamērķi!

 Neizpalika arī vairāki jautri atgadījumi. Viena no laivu brauciena veterānēm, loģistikas speciāliste Kristīne Rīmene, kas brauca jau savā 14. laivu braucienā, izkāpjot no autobusa ilgi meklēja savu somu, taču, nonākot telšu apmetnē, ar smaidu konstatēja, ka visas somas ir palikušas automašīnā “Kurbads” Rīgas bāzē. Tā nu Kristīne laivu braucienu pavadīja baltā lina kleitā! Arī autovadītājs – ekspeditors Māris Labarevics parūpējas par izklaides programmu kolēģiem, kad viņa teltī uzsprāga matracis, kas radīja pamatīgu izbīli, bet pēc tam arī kārtīgu iemeslu izsmieties.

Šogad vasara zied īpaši saldi un esam pateicīgi visiem, kuriem bija iespēja piedalīties 15. Kurbads laivu braucienā, lai stiprinātu komandas garu, kopā veidotu jaunas atmiņas un baudītu vasaru tās pilnbriedā! Uz tikšanos nākamgad! ☀️😎 

#kurbads #kurbadslaivo #ģimenes #ĢimeneiDraudzīgi #SIFAtbalstaĢimenes

Flotei tiek pievienots 111. Mercedes-Benz Actros autovedējs!

🏆 Automašīnu transporta un loģistikas uzņēmums “Kurbads” turpina sava autoparka atjaunošanu un papildināšanu! Flotei tiek pievienots Mercedes-Benz Actros autovedējs ar 111. kārtas numuru.

👏 Folkloristes Ineses Krūmiņas vadībā tika aizvadītas tradicionālās autovedēja iesvētības, šoreiz piedaloties arī vīriem no folkloras kopas “Vilkači”, ieskandinot jaunā autovedēja palaišanu ceļos ar dziesmām vīru balsīs.

🦸‍♂️ Kā ierasts, jauno autovedēju kabīnes tiek rotātas ar latvju spēka zīmēm un uz lielajām kabīnēm tiek attēlotas leģendas, iedvesmojošas personības, nozīmīgi cīnītāji, kuru vērtības un skatījums iet roku rokā ar Kurbada vērtībām.

🛣 Arī šis Mercdes-Benz Actros autovedējs ir ar lielo kabīni sekojot līdzi Eiropas tendencēm, lai nodrošinātu lielāku komfortu tālbraucējiem. Kabīnes izmēri mums ļauj izpausties arī vizuāli.

⚡️ Iepriekš latviešu spēka zīmes uz Kurbada autovedējiem ir jau atkārtojušās, dažas pat vairākas reizes, bet tēli vienmēr ir bijuši unikāli un līdz šim nav atkārtojušies. 111. autovedējs ir izņēmums. Jaunā autovedēja vadība tiks nodota Ginta Murevica rokās, kurš par jaunā autovedēja vadītāju nekļuva nejauši – iepriekš Gints vadīja 77. autovedēju, kurš bija aprīkots ar “Variotrans” tipa piekabi. Savukārt jaunais autovedējs ir aprīkots ar “Intago” tipa piekabi uz kuras var uzkraut platākas automašīnas.

Toms Hartmanis (loģistikas daļas vadītājs):

“Gints sevi ir pierādījis darbā ar ekskluzīvām un sporta automašīnām, kuras vairumā gadījumu ir krietni platākas kā citas automašīnas. Gints arī izceļas ar centību, vēlmi konstanti attīstīties un iesaistīties Kurbada izaugsmē, tāpēc jaunais autovedējs tika piedāvāts tieši viņam”.

Zīmīgi, ka 77. autovedēja sānos ir attēlots Latviešu varonis — pulkvedis Oskars Kalpaks, ar kuru Gints ir mērojis simtiem tūkstošu kilometru. Un tieši Oskars Kalpaks ir pirmais attēlotais varonis, kurš ir gājis līdzi šoferim un šobrīd rotā 111. autovedēja sānus. Gints godam varēs turpināt vest Latvijas pulkveža Oskara Kalpaka varoņa stāstu.

🚍 Kurbads aicina darbā gan autovadītājus bez pieredzes (galvenais, lai ir CE kat. un 95. kods), gan arī vadītājus, kas ir vadījuši cita veida smagās automašīnas un vēlas attīstīt savu meistarību. Profesionālu instruktoru pavadībā apmācīsim darbā uz autovedēja. Reisu garumi ir dažādi, bet sākotnēji darbs būs pa Baltiju, lai veicinātu zināšanu nostiprināšanu.

📞 Papildus jautājumiem un tālākai komunikācijai sazināties ar personāldaļas vadītāju Sintiju Bērziņu — ‭+37122368141,‬ sintija.berzina@kurbads.lv


Kurbads 110. autovedēju rotā Latvju zīme “Krupītis” 

Automašīnu transporta un loģistikas kompānija “Kurbads” 2022. gadā savu floti papildina un turpinās papildināt vēl ar jauniem autovedējiem. Kā trešais uzņēmuma flotei šogad pievienojas 110. autovedējs – tā kabīni rotā Latvijas mitoloģijā labi zināmā “Krupīša zīme”

Krupītis ir noslēpumaina un majestātiska zīme. Tā ir gan auglīga savienošanās, dzīvības zīme, gan no otras puses tā ir saistīta ar zemapziņu un intuīciju. Labklājības un pārticības simbols.

Iesvētīšanas rituālā kā jau ierasts vīri izpildīja nu jau tradicionālo lāča deju un radīja vienotu spēka vilni, kas tika nodots Mercedes-Benz autovedējam, bet dāmas sēja mezglus uz krupīša zīmes, vēlot veiksmi automašīnai gaidāmajos ceļojumos.

Šis jau ir 24. autovedējs, kura sānus rotā kāds no latviešu spēka simboliem. Kurbads šo tradīciju aizsāka 2016. gadā, kad autoparkam pievienojās pirmais Mercedes-Benz Actros autovedējs un uzņēmuma rebrendinga ietvaros tika aizsākts stāsts par latviešu spēka zīmēm. Līdz šim brīdim autovedēju sānus rotā 16 dažādas zīmes un dažas no tām tiek izmantotas jau atkārtoti. Kopā Kurbads flotē ir 32 autovedēji ar spēcīgiem dizainiem. Bet par šo pavisam drīz taps atsevišķs stāsts!

🚍 Kurbads aicina darbā gan autovadītājus bez pieredzes (galvenais, lai ir CE kat. un 95. kods), gan arī vadītājus, kas ir vadījuši cita veida smagās automašīnas un vēlas attīstīt savu meistarību. Profesionālu instruktoru pavadībā apmācīsim darbā uz autovedēja. Reisu garumi ir dažādi, bet sākotnēji darbs būs pa Baltiju, lai veicinātu zināšanu nostiprināšanu.

📞 Papildus jautājumiem un tālākai komunikācijai sazināties ar personāldaļas vadītāju Sintiju Bērziņu — ‭+37122368141,‬ sintija.berzina@kurbads.lv