Triumph TR3 – Britu recepte īstam rodsteram

Triumph TR3 ir vaļēja, divvietīga sporta automašīna, ko laika posmā no 1955. līdz 1962. gadam ražoja britu kompānija Standard Motor Company, kas atradās Koventrijas grāfistē Anglijā. “TR” ir saīsinājums no “Triumph Roadster” un daiļrunīgi ilustrē dibinātāju ambīcijas tikt pie viegla un pieejama sporta auto. “TR” ataino arī Standard-Triumph vadītāja sera Džona Bleka apņēmību ielauzties moderno sporta automašīnu tirgū un nomainīt novecojušo Standard Roadster. Savas īslaicīgās karjeras laikā pie Standard-Triumph stūres Bleks pat centās pārņemt labi pazīstamo Morgan Motor Company. Kad tas neizdevās, Bleks vienojās ar BRM jeb British Motor Company inženieri un testa braucēju Kenu Ričardsonu par prototipa izveidi, par pamatu izmantojot saīsinātu Standard Eight kompaktklases auto šasiju un klasi augstāka masveida spēkrata Standard Vanguard 2 litru dzinēju. 

Pirmais prototips, ko pazīst gan kā 20TS, gan kā TR1, atklāja vairākas būtiskas konstruktīvās nepilnības, tāpēc sērijveida ražošanai 1953. gadā steigšus tika izgatavota uzlabota modeļa versija, kas attiecīgi ieguva nosaukumu TR2. Divus gadus vēlāk Standard-Triumph izlaida jaudīgāku modeli ar citāda dizaina radiatora resti, īpašu GT versiju, pilnveidotām bremzēm u.c., kurš tad arī kļuva par Triumph TR3. Taču tas vēl nebija tas rodsters, ko redzat attēlos.

Lai gan Triumph TR3 konstrukcija faktiski salikta no vairākiem citiem modeļiem, rodsteram ir savam laikam diezgan progresīva balstiekārta. Priekšējos riteņus kontrolē A veida svira jeb visiem zināmais double-wishbone kombinācijā ar bronzas-mangāna šarnīriem, angliski sauktiem par trunnions. Stabilizatora svira bija papildus aprīkojums. Gliemežpārvada stūres mehānismam jau jaunā automašīnā bija ievērojama brīvkustība, kam lietošanas gaitā bija tendence progresēt. 48 spieķu riteņi patiesībā bija papildus aprīkojums, turklāt sākotnēji tie varēja būt tiklab sudraboti, kā karosērijas krāsā vai arī hromēti. Paātrinājums no 0 līdz 97 km/h jeb līdz 60 jūdzēm stundā aizņēma 12 sekundes. Ja tas šķiet ilgi, jāņem vērā, ka konstruktīvu īpatnību dēļ rodsteram ir ļoti mazs piekares gājiens. Braucot aktīvāk, tas var novest pie viena aizmugurējā riteņa izkāršanās un sekojoša saķeres zuduma.

Uzlabotais Triumph “TR3A” izrādījās tik veiksmīgs rodsters, ka to saražoja vairāk nekā 58 000 eksemplāru, no kuriem līdz mūsdienām saglabājusies aptuveni sestā daļa jeb 9500 automašīnu. Industriālā leģenda, kas apvij 1957.–1962. gada modeli, vēsta, ka negaidīti lielo ražošanas apjomu dēļ oriģinālās virsbūves paneļu presformas tā nodilušas, ka tās nācies aizstāt ar jaunām. Informācija Triumph TR3 entuziastu mājaslapās apgalvo, ka pavisam izlaisti 74 800 rodsteru, ieskaitot modeļa “gulbja dziesmu” TR3B, kura palika ražošanā līdz pat 1962. gadam un kādu laiku pat tika tirgota paralēli jaunajam modelim Triumph TR4.

Interesanti, ka TR3 ražoja ne tikai SMC rūpnīcā Koventrijā, bet arī Beļģijā - Lježā un Mešelenā, kā arī no montāžas komplektiem Austrālijā un DĀR. Triumph rūpnīca Mešelenā tika atklāta 1961. gadā un līdz pat 1975. gadam ražoja dažādas automašīnas Eiropas Savienības tirgum, līdz referenduma ceļā tika apstiprināta jau 1973. gadā uzsāktā Apvienotās Karalistes pievienošanās ES. Britu autoindustrijas gaitām Beļģijā, tostarp arī kādreizējai Land Rover ražotnei, veltīta plaša ekspozīcija Autoworld motormuzejā Briselē.

No braukšanas un ikdienas ekspluatācijas viedokļa Triumph TR3 ir tīrākais brīvdienu auto. Tāpat kā konceptuāli līdzīgajam Austin Healey 100, tā virsbūve paredzēta braukšanai tikai jaukā laikā, bet uzvelkamais jumts faktiski ir tikai piepogājama teltene. Durvis ir tik zemas, ka to augšmalu nācies apšūt ar mīkstu paroceni vadītāja elkonim. Niecīgais durvju izmērs arī bija par iemeslu tam, ka pirmajiem TR3 tās varēja atvērt ar rokturi iekšpusē, tā pilnīgi mierīgi ietaupot uz rokturiem arī ārpusē. Apsildes krāsniņa ir tik vāja, ka labāk uzskatīt, ka tādas nemaz nav.

Tā kā Triumph TR3 ir konstruktīvi nesarežģīts un joprojām plaši pieejams vēsturiskais spēkrats, pie tāda var tikt par ļoti saprātīgu naudu. Atkarībā no izlaiduma gada, komplektācijas un stāvokļa, rodsters mūsdienās maksā no 15 līdz 50 tūkstošiem eiro ar variācijām uz abām pusēm. Automašīna izcilā stāvoklī, ar kādu var pa taisno doties uz seno spēkratu elegances konkursu, maksās ap 40 000 eiro, turpretim tāds TR3, kurš nosūtīs jūs beztermiņa trimdā uz garāžu, pieejams par 8000 eiro vai pat mazāk. Lielākā problēma ir rūsa, jo nekas rodsterā nav cinkots, un, atcerieties, tas taču bija paredzēts braukšanai tikai saulainā laikā… 

Ūdens noteces kanāli priekšā laika gaitā aizsērē, kādēļ mitrums sakrājas sliekšņos un priekšējo spārnu arkās. Tieši tas pats raksturo arī kabīnes un aizmugures izturību. Šasija turpretim ir diezgan izturīga pret koroziju, tāpēc rūsas pēdas neparastās vietās vai neregulāros savienojumu punktos var liecināt par to, ka rodsters ir iekļuvis avārijā. Šis nu patiesi ir automobilis, ko nedrīkst pirkt “ar acīm”, jo pārkrāsošana un pat hromēšana mūsdienās nav problēma, bet, ja karosērija neturēsies kopā ar šasiju vai aizdomīgi svaiga laka slēps deformācijas pēdas, liela prieka no automašīnas nebūs. Tikpat piekasīgiem jābūt, importējot TR3 no ASV, jo ne visos štatos ir tik sauss klimats kā Atakamas tuksnesī.

Dažiem TR3 bija elektrisks overdraivs, par ko liecina O burts šasijas numurā. Labāk, ja tas funkcionē, bet, ja nē - nav liela bēda. Tas pats attiecas uz piekari un bremzēm. Pēdējo sastāvdaļas ir strauji dilstošas, bet pieejamas, turpretim nepienācīgi eļļoti piekares šarnīri gan var izvērsties par dārgāku problēmu. Jāņem vērā, ka pirmie TR3 vēlāk tika uzlaboti ar disku bremzēm trumuļu vietā un teleskopiskajiem amortizatoriem aizmugurē, kas var radīt nelielu jucekli, pasūtot detaļas pēc šasijas numura.

Kabīnes konstrukcijā visizmaksu ziņā prasīgākā detaļa bieži vien ir tā, kura ikdienā nemaz nav redzama - salokāmais jumts. Tā restaurācija, īpaši kopā ar oriģinālajiem sānu aizkariem, var pārsniegt citas atjaunošanas pozīcijas gan laika, gan izmaksu ziņā. Konkrētais kolekcijas auto tika piegādāts ar Kurbads loģistikas vienības starpniecību un pēc transportēšanas nodots Kurbads Detailing centram tālākai uzglabāšanai.

Detailing centrs nodrošina ekskluzīvo automobiļu uzglabāšanu ar augstas drošības sistēmām, kontrolētu mikroklimatu un profesionālu uzraudzību, kā arī piedāvā pielāgotus aprūpes risinājumus - transportēšanu, tīrīšanu, kopšanu un sagatavošanu izstādēm, pasākumiem vai pārdošanai atbilstoši klienta vajadzībām.

Kopumā Triumph TR3 ir izskatīgs, jauki braucams un relatīvi viegli uzturams rodsters no episkas britu sporta automašīnu ēras. Tas ir lētāks un vienkāršāks par līdzīgām tālaika itāliešu automašīnām, un, lai gan nav tik slavens sacīkšu vāģis kā Austin Healey 100, tik un tā ir daļa vēstures, kas, izbraukusi ielās, izraisa smaidus un draudzīgu māšanu no blakus esošajām automašīnām.